Pirms kristietis ir izpratis un piedzīvojis patiesu dzīvi Kristū un Viņa dzīvi sevī, reizēm kalpošana Kungam var kļūt par smagu nastu, kuru pavada raizes un stress. Taču, kad noslēpumainā vienotība ar Kristu ir pieredzēta, viss mainās. Kalpošana Kungam nes prieku, un nastas tiek atvieglotas. E.Vaita rakstīja par Jēzus mieru, kurā Viņš kalpoja Savā zemes dzīves laikā. Rakstot par Jēzus rīcību vētrā, kura nobiedēja Viņa mācekļus, viņa sacīja: „Kad Jēzu pamodināja, lai Viņš stātos pretī vētrai, Pestītājs bija pilnīgi mierīgs. Viņa vārdos vai skatā nebija ne jausmas no bailēm, jo baiļu nebija Viņa sirdī. Bet ne jau dievišķās visspēcības dēļ Viņš palika mierīgs. Ne jau kā „zemes, jūras un debesu Kungs” Viņš varēja netraucēti dusēt. Nē, šo varu Jēzus bija nolicis, jo Viņš saka: „Es no sevis nespēju darīt nekā,” Jāņa5:30. Viņš uzticējās Tēva visspēcībai. Jēzus mierīgi gulēja ticībā – ticībā Dieva mīlestībai un rūpēm – un tā vārda spēks, kas apklusināja vētru, bija Dieva spēks,”, „Laikmetu ilgas,” 336.lpp.
E.Vaita mudina arī mūs uzticēties Kungam: „Kā Jēzus dusēja, paļaudamies uz Tēva rūpēm, tā mums vajadzētu būt mierīgiem, apzinoties, ka esam Glābēja ziņā. Ja mācekļi būtu Viņam uzticējušies, tie būtu mierīgi. Bailes briesmu brīdī parādīja viņu neticību. Nopūlēdamies ar sevis glābšanu, tie aizmirsa Jēzu, un tikai tad, kad tie izmisuši, uz saviem spēkiem vairs necerēdami, vērsās pie Viņa, Viņš varēja palīdzēt.
Cik bieži mēs piedzīvojam to pašu, ko mācekļi! Kad uzbrūk kārdināšanu vētras un šaudās briesmīgi zibeņi, kad viļņi veļas mums pāri, mēs vieni paši cīnāmies ar šo stihiju, aizmirsdami, ka ir Kāds, kurš spēj palīdzēt. Mēs paļaujamies uz saviem spēkiem, līdz cerība ir zudusi, un mēs jau ejam bojā. Tad atceramies Jēzu, bet, saucot pēc glābšanas, mēs nesauksim veltīgi. Kaut gan Pestītājs skumji pārmet mūsu neticību un paļaušanos uz sevi, tomēr Viņš nekad neatstāj mūs bez nepieciešamās palīdzības. Neatkarīgi no tā, vai esam uz sauszemes vai jūras, ja mūsu sirdīs ir Pestītājs, mums nav ko baidīties. Dzīva ticība Glābējam nomierinās dzīves jūru un izglābs mūs no briesmām tādā veidā, kādu Viņš atzīs par labu”, „Laikmetu ilgas,” 336.lpp.
Kad mēs patiesi piedzīvojam mūsu iemājošanu Kristū un Viņa dzīvi mūsos, Viņa klātbūtne kļūst par realitāti. Mūsu atdusa Viņā tad kļūs ne tikai teorija, bet arī īstenība, un tā būs pastāvīga. Kalpošanas darbā visas bailes, raizes un stress izzudīs. Nastas tiks atvieglotas, to vietā nāks atdusa Jēzus tuvumā. Un, kā sacīja E.Vaita, mums jāatstāj pašpaļāvība un jāvēršas pie Kristus.
Kad mēs dzīvojam Kristū, mums ar Viņu nodibinās tādas pat attiecības, kādas Jēzum bija ar Savu Tēvu, kuras deva Jēzum mieru un pārliecību, ka Tēvs varēs kalpot ar Viņa starpniecību.
„Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus,” Jāņa14:10.
Jautājumi pārdomām un diskusijām
1. Ja jūs savā kalpošanas darbā Kungam jūtat bailes un jūs nomāc raizes, ko tas par jums liecina?
2. Vai bailes, kuras mācekļi piedzīvoja, peldot laivā, bija pamatotas? Kādēļ jā vai kādēļ nē?
3. Kā jūs parasti rīkojaties, ja jūsu dzīvē ienāk pārbaudījumi, kārdinājumi, grūtības?
4. Kā Dievs vēlas, lai mēs rīkojamies grūtās situācijās?
5. Kā jūs šajā nedēļā šīsdienas studiju materiālu pielietosiet savās dzīvēs?
Lūgšana
Piezvaniet savam lūgšanu partnerim un pārrunājiet ar viņu šīs nodarbības materiālu.
Lūdziet kopā ar savu lūgšanu partneri,
- lai Dievs turpina katru no mums kristīt ar Svēto Garu.
- lai Dievs nestu atdzimšanu gan jūsu, gan visas Savas draudzes dzīvē.
- lai Dievs tad, kad nāks izdevības kalpot Kristum un dzīves pārbaudījumi, jums atgādinātu raudzīties uz Jēzu un uzticēties Viņam.
- par cilvēkiem, kuri ierakstīti jūsu lūgšanu sarakstā.
Savās lūgšanās iekļaujiet sekojošo Bībeles tekstu:
„Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs. Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveras un uz Viņu paļaujas!” Ps.34:9.
Palīdzi mums uzticēties Tev, Kungs, un ne zemes lietām un bagātīgi mūs svētī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru